Sestdien Arēnā Rīga noskatījos daiļslidošanas šovu "Ledus laikmets". Tiem, kas nezin varu paskaidrot, ka patiesībā tā ir Krievijas Pirmā kanāla šāda nosaukuma šova tūre. Šova ideja slavenībām profesionāli slidotāji māca slidot un katru nedēļu pāris sagatavo jaunu priekšsnesumu. Viss notiek līdzīgi kā, piemēram, mūsu šovā "Dejo ar zvaigzni".
Šovam bija iespējams sekot līdzi PBK (Pirmajā Baltijas Kanālā) katru sestdienas vakaru.
Šāds šovs ir jau otro gadu, tikai pagāšgad tas saucās savādāk. Šis (un arī iepriekšējais) šovs ir ievērojams ar to, ka tur piedalās patiešām izcili slidotāji, piemēram Turīnas olimpiskie čempioni Tatiana Navka / Roman Kostomarov utt. Šova līmenis ir ļoti augsts. Tā kā man patīk daiļslidošana, tad es diezgan centīgi sekoju šim šovam līdzi.
Mans mīļākais pāris šai šovā bija lietuvietis Povilas Vanagas (sacensībās piedalījās kopā ar Margaritu Drobiazko) un PBK diktore Larissa Verbitskaya. Tā kā biju cītīgi sekojusi līdz šim šovam, nolēmu doties arī uz Arēnu Rīga.
Šī bija pirmā reize, kad vēroju daiļslidošanu klātienē (nevis TV ekrānā). Man ļoti patika, bet kā lai nepatiktu, ja slido tādi meistari. Salīdzinoši maz slidoja, zvaigznes, kas iemācījušās slidot šovā, bet daudz slidoja profesionāļi. Un uz profesionāļiem bija tiešām prieks skatīties. Šovā piedalījās 2 pāri, kas var lepoties ar 'Turīnas (pēdējo) olimpisko spēļu zeltu: Tatiana Navka / Roman Kostomarov (dejas) un Tatiana Totmianina / Maxim Marinin (sporta pāris). Abu šo pāru priekšnesumi apliecināja viņu augsto klasi. Varēja redzēt, ka slido tiešām izcili meistari. Slidoja arī mani mīluļi lietuvas pāris, Margarita Drobiazko / Povilas Vanagas. Man ļoti patika viņu uzstāšanās. Kā vienmār izjusti. Nevis tikai tehnisks slidojums, bet stāsts un īsts emocionāls pārdzīvojums.
Vienīgie, kas man īsti negāja pie sirds bija Pasaules čempioni (2006, 2007) Albena Denkova / Maxim Staviski. Taisnības labad jāatzīst, ka viņi man nekad tā īsti nav patikuši un ka šim pārim pašlaik neiet viegli.
Pilnai laimei no šova dalībniekiem man vēl tikai pietrūka Alexei Yagudin, kas diemžēl šogad uz Rīgu nebija atbraucis.
Vēl nedaudz par publiku. Arēna Rīga bija izpardota, tikai vietām dārgākajos sektoros bija brīvas vietas. Tā kā šis ir PBK šovs, tad publikās lielākā daļa bija krievvalodīga un taisnības labad jāatzīst, ka es šādā sabiedrībā apgrozos reti (ja vispār kādreiz nonāku). Brīžam likās, ka publika zvaigznēm uzgavilē vairāk kā slidotājiem. (Varbūt man to vienkārši nesaprast, jo pirms šova es ne par vienu no zvaigznēm neko nebiju dzirdējusi.) Vēl interesanti, ka aizmugurē sēdošie skatītāji, kas savā starpā sarunājās krievu valodā, uzgavilēja, kad pateica "Labvakar Rīga". Sākumā mani brīžam pārņēma doma, ka slidotāji ir klauni, kas rāda trikus un publika applaudē pēc katra trika. Bet man liekas, ka deja (priekšnesums) ir kas vairāk kā triku virkne. Tam ir jābūt stāsta, kur elementi ir nevis tāpēc, lai būtu elements, bet tāpēc lai palīdzētu izstāstīt stāstu. Laikam tāpēc man patīk lietuvas pāris, jo viņiem parasti katrs numurs ir pārdzīvojums un stāsts. Vēl publika meta ziedus un mantiņas un brīžam nevarēja saprast, kāpēc dažiem tik daudz un dažiem tik maz. Bet laikam jau tas nav tik svarīgi.
Kopumā par pasākumu man ir vislabākās atmiņas un, ja nākamgad tāds būs, es labprāt iešu atkal.
Un jau šonedēļ es atkal varēšu priecāties par daiļslidošanu, jo sākas Eiropas Čempionāts daiļslidošanā. LTV7 piedāvā pārraides no šī čempionāta un man būs iespēja just līdzi un vērot vēl vienu manu mīluli Stéphane Lambiel. Atliek tikai novēlēt veiksmi un EČ titulu, kā arī cerēt, ka arī viņš kādreiz atbrauks uz Rīgu.
pirmdiena, 2008. gada 21. janvāris
svētdiena, 2008. gada 6. janvāris
Princis un ubaga zēns
Vakar Nacionālajā teātrī noskatījos izrādi "Princis un ubaga zēns". Es atļaušos šeit izteikt savas domas par šo izrādi. Un arī turpmāk es centīšos dalīties iespaidos par pasākumiem vai izrādēm, ko apmeklēju.
Es ļoti gaidīju šo izrādi jau kopš sezonas sākuma, kad uzzināju, ka Nacionālajā teātrī šogad šāda izrāde būs. Biļetes nopirku diezgan laicīgi, bet diemžēl ātrākie datumi nederēja. Tā kā es šo izrādi ļoti gaidīju, pēc pirmizrādes iepazinos ar kritiķu atsauksmēm. Tās nebija diez ko glaimojošas, tāpēc gaidīju izrādi ar nelielām bažām.
Tagad noskatoties izrādi varu teikt, ka es par daudzām lietām kritiķiem nepiekrītu. Tas gan ir tikai mans subjektīvais vienkārša skatītāja (nevis mākslas vai teātra eksperta) viedoklis.
Izrāde man ļoti, ļoti patika. Patiesībā, viena no labākajām, ko es pēdējā laikā esmu redzējusi. (Un es esmu redzējusi diezgan daudz.)
No kritikām man ļoti spēcīgi palicis atmiņā pārmetums, ka trūkst motivācijas kāpēc Maikls Hendons savāc zēnu. Kāda vaina izskaidrojums, ka Maikls Hendons ir vienkārši labs cilvēks, kas nespēj pamest otru nelaimē? Es skatoties izrādi to tieši šādi uztvēru. Vai tiešām vienmēr ir vajadzīgi kādi zemūdens akmeņi?
Daudzi šo izrādi salīdzina ar iepriekšejo uzvedumu. Jā, es esmu redzējusi iepriekšējo uzvedumu, bez tam, vairākkārt. Bet es biju maza un gandrīz neko neatceros. Man atmiņā ir palikušas kaut kādas bildes no iepriekšējā uzveduma, bet arī tās visdrīzāk ir no televīzijas. Tāpēc salīdzināt ar iepriekšējo uzvedumu es nevarēšu. Varbūt tas arī ir labi, jo es skatījos šo kā pirmo reiz un varbūt tieši tāpēc man tik ļoti patika.
Tagad gan par visu pēc kārtas:
Fantastiskās Imanta Kalniņa dziesmas ar Vika vārdiem.
Laba horeogrāfija.
Laba scenogrāfija. Man patika kā tika izmantotas skatuves tehniskās iespējas. Galdiņš uzbrauc, nobrauc, forši.
Man ļoti patika ubagu koris. Aktieri forši dejoja un labi dziedāja.
Juris Hiršs kā nozāļotājs. Labs vokāls un ļoti mani uzrunāja.
Dita Lūriņa kā princesīte - vienkārši skaisti. Katras mazas meitenītes sapnis.
Normunds Laizāns, kā Maikls Hendons, īsts bruņinieks, šarmanti. Viņš šai lomā ir ļoti pievilcīgs. Skatījos un priecājos. Duets ar Daigu Gaismiņu mani ļoti aizkustināja. Man asaras tecēja, un es sev neko nevarēju padarīt.
Uldis Anže kā princis. Labi, bet dziesmiņa par Zelta Haizivi mani patīkami pārsteidza. Es zināju, ka viņš dzied, bet tik labi un tik izjusti. Lieliski. Tā bija izrādes kulminācija, kas spēja aizkustināt līdz sirds dziļumiem.
Un tagad par visu izrādi kopumā. Bija patīkami skatīties pārmaiņas pēc absolūti pozitīvu izrādi, kas tajā pašā laikā spēj aizkustināt līdz asarām. Arī izrādes doma bij saprotama. Tā tika pateikta pēdējā ainā, pastāstot par karaļa tālāko dzīvi.
Šī bija vienīgā aina par kuras nepieciešamību man radās jautājums. Jo pirms šīs ainas rodas sajūta, ka ir sasniegta loģioskā kulminācija un ir beigas. Laikam tāpēc šai ainā bija dzirdama krēslu klabināšana. Ēs nesaku, ka vajadzētu no šīs ainas ateikties, bet kaut kā pamainīt iepriekšējās ainas beigas, lai publika saprastu, ka tās vēl nav izrādes beigas.
Pēc izrādes kāds apmēram 4/5 gadus vecs pusiīts stāstīja mammai, kas atbraukusi viņam pakaļ, cik ļoti viņam izrāde patika un ka viņš sauca "Bravo". Šī bērna neviltotā sajūsma ir augstākā atzinība.
Es ļoti gaidīju šo izrādi jau kopš sezonas sākuma, kad uzzināju, ka Nacionālajā teātrī šogad šāda izrāde būs. Biļetes nopirku diezgan laicīgi, bet diemžēl ātrākie datumi nederēja. Tā kā es šo izrādi ļoti gaidīju, pēc pirmizrādes iepazinos ar kritiķu atsauksmēm. Tās nebija diez ko glaimojošas, tāpēc gaidīju izrādi ar nelielām bažām.
Tagad noskatoties izrādi varu teikt, ka es par daudzām lietām kritiķiem nepiekrītu. Tas gan ir tikai mans subjektīvais vienkārša skatītāja (nevis mākslas vai teātra eksperta) viedoklis.
Izrāde man ļoti, ļoti patika. Patiesībā, viena no labākajām, ko es pēdējā laikā esmu redzējusi. (Un es esmu redzējusi diezgan daudz.)
No kritikām man ļoti spēcīgi palicis atmiņā pārmetums, ka trūkst motivācijas kāpēc Maikls Hendons savāc zēnu. Kāda vaina izskaidrojums, ka Maikls Hendons ir vienkārši labs cilvēks, kas nespēj pamest otru nelaimē? Es skatoties izrādi to tieši šādi uztvēru. Vai tiešām vienmēr ir vajadzīgi kādi zemūdens akmeņi?
Daudzi šo izrādi salīdzina ar iepriekšejo uzvedumu. Jā, es esmu redzējusi iepriekšējo uzvedumu, bez tam, vairākkārt. Bet es biju maza un gandrīz neko neatceros. Man atmiņā ir palikušas kaut kādas bildes no iepriekšējā uzveduma, bet arī tās visdrīzāk ir no televīzijas. Tāpēc salīdzināt ar iepriekšējo uzvedumu es nevarēšu. Varbūt tas arī ir labi, jo es skatījos šo kā pirmo reiz un varbūt tieši tāpēc man tik ļoti patika.
Tagad gan par visu pēc kārtas:
Fantastiskās Imanta Kalniņa dziesmas ar Vika vārdiem.
Laba horeogrāfija.
Laba scenogrāfija. Man patika kā tika izmantotas skatuves tehniskās iespējas. Galdiņš uzbrauc, nobrauc, forši.
Man ļoti patika ubagu koris. Aktieri forši dejoja un labi dziedāja.
Juris Hiršs kā nozāļotājs. Labs vokāls un ļoti mani uzrunāja.
Dita Lūriņa kā princesīte - vienkārši skaisti. Katras mazas meitenītes sapnis.
Normunds Laizāns, kā Maikls Hendons, īsts bruņinieks, šarmanti. Viņš šai lomā ir ļoti pievilcīgs. Skatījos un priecājos. Duets ar Daigu Gaismiņu mani ļoti aizkustināja. Man asaras tecēja, un es sev neko nevarēju padarīt.
Uldis Anže kā princis. Labi, bet dziesmiņa par Zelta Haizivi mani patīkami pārsteidza. Es zināju, ka viņš dzied, bet tik labi un tik izjusti. Lieliski. Tā bija izrādes kulminācija, kas spēja aizkustināt līdz sirds dziļumiem.
Un tagad par visu izrādi kopumā. Bija patīkami skatīties pārmaiņas pēc absolūti pozitīvu izrādi, kas tajā pašā laikā spēj aizkustināt līdz asarām. Arī izrādes doma bij saprotama. Tā tika pateikta pēdējā ainā, pastāstot par karaļa tālāko dzīvi.
Šī bija vienīgā aina par kuras nepieciešamību man radās jautājums. Jo pirms šīs ainas rodas sajūta, ka ir sasniegta loģioskā kulminācija un ir beigas. Laikam tāpēc šai ainā bija dzirdama krēslu klabināšana. Ēs nesaku, ka vajadzētu no šīs ainas ateikties, bet kaut kā pamainīt iepriekšējās ainas beigas, lai publika saprastu, ka tās vēl nav izrādes beigas.
Pēc izrādes kāds apmēram 4/5 gadus vecs pusiīts stāstīja mammai, kas atbraukusi viņam pakaļ, cik ļoti viņam izrāde patika un ka viņš sauca "Bravo". Šī bērna neviltotā sajūsma ir augstākā atzinība.
Abonēt:
Ziņas (Atom)