otrdiena, 2008. gada 27. maijs

Kerija. Retrospekcija

Pims neilga laika pētīju kādas grāmatas orģināl valodā (angļu valodā) bez maksas pieejamas internetā. Netīšām uzdūros Teodora Dreizera romānam "Māsa Kerija" (Sister Carrie, by Theodore Dreiser) un nolēmu to izlasīt. Romāns ir pieejams vairākās vietnēs, piemēram, šeit .
Pirms 30 gadiem pēc šī darba motīviem tapa Raimonda Paula un Jāņa Petera mūzikls "Māsa Kerija". Tagad jaunu šī mūzikla versiju radījusi režisore Gaļina Poliščuka Nacionālā teātra jaunajā izrādē "Kerija". Izrāde veidota kā retrospekcija, kur Kerija slavena aktrise, atceras savu dzīvi.
Par šo izrādi tad arī stāsts.
Skatoties izrādi pirmo reizi man tā neiepatikās. Varbūt tāpēc, ka visu laiku salīdzināju ar grāmatu. Varbūt tāpēc, ka bija nepareizais dvēseles stāvoklis. Vai kādu citu iemeslu pēc.
Man likās, ka pirmajā cēlienā darbības ir saraustītas. Īsu mūzikas un darbības fragmentiņu virkne. No kuras lec ārā Kerijas dziesma "Likteni, likteni ...", kas pēkšņi tiek izpildīta pilnā garumā. Bez tam man likās, ka pirmajā cēlienā trūks emociju. Otrais cēliens man patika jau daudz labāk. Darbība vairs nelikās tik saraustīta. Bet kaut kā mani līdz galam tomēr neaizķēra. Varbūt tāpēc, ka tajos brīžos, kad vajadzēja aizķert, es kārtējo reizi nodomāju, grāmatā tā nebija.
Piemērma, kad Kerija meklē Herstvudu. D. Lūriņas Kerija bija brīnišķīga un dziedāja, viņa vienkārši fantastiski. Arī visi pārējie aktieri dziedāja un dejoja ļoti labi. Bet viss kopā tomēr nepārliecināja. Kaut arī retrospekcijas ideja likās laba un interesanta.
Tā nu sanāca, ka zināmu apstākļu dēļ es noskatījos šo izrādi vēlreiz ar otro sastāvu. Jā, šai izrādē ir divi sastāvi.
Pirmajā sastāvā: Kerija - D. Lūriņa, Herstvuds - G. Grasbergs, Druē - Ģ. Liuzniks, Scenārists - I.Puga
Otrajā sastāvā: Kerija - M. Bērziņa, Herstvuds - M. Maņjakovs, Druē - U. Anže, Scenārists - J.Āmanis.
Sākumā es īsti negribēju iet, bet es priecājos, ka tomēr aizgāju, jo otro reiz par šo izrādi man radās pavisam cits iespaids. Varbūt tāpēc, ka šis sastāvs vairāk atbilda manam priekšstatam par šo darbu.
M. Maņjakova Herstvuds, bija tik šarmants un elegants. Gluži kā grāmatā, šarmants, elegants un pievilcīgs padzīvojis kungs, kurš savaldzina Keriju ar savu šarmu, inteliģenci un dzīves pieredzi. Bez tam es nespēju palikt vienaldzīga pret M. Maņjakova dziedājumu.
U. Anžes Druē bija daudzšķautņaināks. Skatoties pirmo sastāvu Druē bija tāds skarbs un ar sevi pārņemts egoists, kā rezultātā nebija saprotams kāpēc Kerija vispār ir ar viņu kopā. Otrajā cēlienā radās iespaids, ka Druē atnācis pazīmēties, ka viņš izdomāja Kerijas skatuves vārdu. Bet skatoties uz U. Anžes Druē bija saprotams, ka viņš zin kā savaldzināt sievieti un panākt sev vēlamo rezultātu. Un varēja just, ka Kerija viņam kaut ko tomēr nozīmē un ir svarīga, neskatoties uz to, ka reizēm kļuva skarbs pret viņu. Un arī parādīšanās otrajā celienā vairāk bija ilgas pēc Kerijas. Šis traktējums man patika daudz labāk un vairāk atbilda grāmatai, jo patiesībā Druē mīlēja Keriju, tikai to pārāk vēlu saprata.
M. Bērziņas Kerija daudz neatpalika no D. Lūriņas Kerijas. Un abas Kerijas pat negribās salīdzināt.
Kopumā otrais sastāvs likās saskanīgāks un maniem priekštatiem atbilstošāks, varbūt tieši tāpēc tas man patika labāk. Kamēr pirmajā sastāvā D. Lūriņa bija zvaigzne, bet visi pārējie uz viņas fona nedaudz nobālēja.
Vienīgi scenārista lomā man labāk patika I. Puga no pirmā sastāva. Viņa scenārists bija izjustāks. Viņš sarunās ar Keriju vecumdienās (A. Kairišu) labāk aizķēra emacionālo stīgu. Bet šo atšķirību tā īsti nevar izstāstīt. Un ir saprotams, ka jaunajam aktierim J. Āmanim ir grūti sacensties ar tādu meistaru kā I. Puga.
Jāatzīmē arī A. Kairiša, kas pārliecinoši spēlēja Keriju vecumdienās. Un pārējais ansamblis, kas izrādē cītīgi strādā, gan dziedot, gan dejojot, gandrīz nepārtraukti atrodoties uz skatuves un pārtopot dažādos tēlos.
Vēl jāapbrīno R. Pauls, kas pats personīgi spēlē klavieres visās izrādēs.
Šī izrāde apliecina, ka Nacionālajā teātrī ir aktieri, kas var dziedāt vienkārši brīnišķigi un nekādi dziedātāji no malas nav nepieciešami.
Pat, ja Jums šī izrāde neiepatīkās ar pirmo reizi, varbūt ir vērts mēģināt vēlreiz, jo otrajā reizē (ar otro sastāvu) izrāde mani uzrunāja. Un pēc otrās izrādes mani vēl ilgi pavadīja M. Maņjakova dziedātais "... O Kerij mana Kerij ...".