Smaids

Pēdējās nedēļas laikā divi nesaistīti cilvēki, man teica, ka es nesmaidu (par maz smaidu vai kaut kā tā). Patiesībā viņiem ir absolūta taisnība, jo es ļoti reti un ļoti maz smaidu. Es apzinos, ka vajadzētu smaidīt vairāk.
Ja es mēģinu smaidīt, nejūtot iekšēju vēlmi pasmaidīt, tas sanāk kaut kā samāksloti un riebīgi. No tāda smaida nav nekāas, jēgas, jo tāpat redzams, ka tas nav īsts.
Tad kā lai es iemācos vairāk smaidīt? Es diemžēl neesmu dzirdējusi par kursiem, kur mācītu smaidīt.
Viena ideja man ir, varbūt pozitīvāks skats uz dzīvi varētu līdzēt. Bet arī pie tā nav tik viegli tikt. Varētu mēģināt Jaunā gadā apņemties, vairāk domāt labas domas. Bet kā lai noslāpē visas sīkās ikdienas problēmas, kuru gūzmā šīs labās domas noslīkst? Dažiem cilvēkiem tas izdodas. Varbūt arī man tas kādu dien izdosies?

Bet pagaidām es esmu "Meitenei, kas nekad nesmaida".

Pirmais ieraksts

Pirms pusgada es nezināju, kas tas blogs tāds ir. Nu labi es pārspīlēju, zināju, bet man tas nelikās nekas ievērības cienīgs. Tad kādu dienu es sev atklāju, kas ir RSS un kā tas darbojās. Tā ir ļoti laba lieta, tikai diemžēl ne visas interneta vietnes to atbalsta. :( Pamazām es sāku lasīt dažus blogus. Es sev par pārsteigumu atklāju, ka lasīt citu cilvēku pārdomas un novērojumus ir daudz interesantāk nekā es biju gaidījusi.
Pamazām es nonācu pie secinājuma, ka arī es gribu izteikt savas domas un savu viedokli. Tāpēc tapa šis blogs. Iespējams, ka to neviens nelasīs, bet tas man šobrīd neliekas svarīgi. Man svarīgāka šobrīd šķiet iespēja izteikt savu viedokli, tādejādi to noformulējot vismaz sev.
Tāpēc šo blogu var uzskatīt par sava veida dienasgrāmatu, tikai publisku, bet, vismaz pagaidām, anonīmu.
Tā kā šis ir pirmais ieraksts, pagaidām pietiks.

P.S. Gramatikas kļūdas, ir, bija un būs, tāpēc ar tām es nemaz nemēģināšu cīnīties.