Kerija. Retrospekcija

Pims neilga laika pētīju kādas grāmatas orģināl valodā (angļu valodā) bez maksas pieejamas internetā. Netīšām uzdūros Teodora Dreizera romānam "Māsa Kerija" (Sister Carrie, by Theodore Dreiser) un nolēmu to izlasīt. Romāns ir pieejams vairākās vietnēs, piemēram, šeit .
Pirms 30 gadiem pēc šī darba motīviem tapa Raimonda Paula un Jāņa Petera mūzikls "Māsa Kerija". Tagad jaunu šī mūzikla versiju radījusi režisore Gaļina Poliščuka Nacionālā teātra jaunajā izrādē "Kerija". Izrāde veidota kā retrospekcija, kur Kerija slavena aktrise, atceras savu dzīvi.
Par šo izrādi tad arī stāsts.
Skatoties izrādi pirmo reizi man tā neiepatikās. Varbūt tāpēc, ka visu laiku salīdzināju ar grāmatu. Varbūt tāpēc, ka bija nepareizais dvēseles stāvoklis. Vai kādu citu iemeslu pēc.
Man likās, ka pirmajā cēlienā darbības ir saraustītas. Īsu mūzikas un darbības fragmentiņu virkne. No kuras lec ārā Kerijas dziesma "Likteni, likteni ...", kas pēkšņi tiek izpildīta pilnā garumā. Bez tam man likās, ka pirmajā cēlienā trūks emociju. Otrais cēliens man patika jau daudz labāk. Darbība vairs nelikās tik saraustīta. Bet kaut kā mani līdz galam tomēr neaizķēra. Varbūt tāpēc, ka tajos brīžos, kad vajadzēja aizķert, es kārtējo reizi nodomāju, grāmatā tā nebija.
Piemērma, kad Kerija meklē Herstvudu. D. Lūriņas Kerija bija brīnišķīga un dziedāja, viņa vienkārši fantastiski. Arī visi pārējie aktieri dziedāja un dejoja ļoti labi. Bet viss kopā tomēr nepārliecināja. Kaut arī retrospekcijas ideja likās laba un interesanta.
Tā nu sanāca, ka zināmu apstākļu dēļ es noskatījos šo izrādi vēlreiz ar otro sastāvu. Jā, šai izrādē ir divi sastāvi.
Pirmajā sastāvā: Kerija - D. Lūriņa, Herstvuds - G. Grasbergs, Druē - Ģ. Liuzniks, Scenārists - I.Puga
Otrajā sastāvā: Kerija - M. Bērziņa, Herstvuds - M. Maņjakovs, Druē - U. Anže, Scenārists - J.Āmanis.
Sākumā es īsti negribēju iet, bet es priecājos, ka tomēr aizgāju, jo otro reiz par šo izrādi man radās pavisam cits iespaids. Varbūt tāpēc, ka šis sastāvs vairāk atbilda manam priekšstatam par šo darbu.
M. Maņjakova Herstvuds, bija tik šarmants un elegants. Gluži kā grāmatā, šarmants, elegants un pievilcīgs padzīvojis kungs, kurš savaldzina Keriju ar savu šarmu, inteliģenci un dzīves pieredzi. Bez tam es nespēju palikt vienaldzīga pret M. Maņjakova dziedājumu.
U. Anžes Druē bija daudzšķautņaināks. Skatoties pirmo sastāvu Druē bija tāds skarbs un ar sevi pārņemts egoists, kā rezultātā nebija saprotams kāpēc Kerija vispār ir ar viņu kopā. Otrajā cēlienā radās iespaids, ka Druē atnācis pazīmēties, ka viņš izdomāja Kerijas skatuves vārdu. Bet skatoties uz U. Anžes Druē bija saprotams, ka viņš zin kā savaldzināt sievieti un panākt sev vēlamo rezultātu. Un varēja just, ka Kerija viņam kaut ko tomēr nozīmē un ir svarīga, neskatoties uz to, ka reizēm kļuva skarbs pret viņu. Un arī parādīšanās otrajā celienā vairāk bija ilgas pēc Kerijas. Šis traktējums man patika daudz labāk un vairāk atbilda grāmatai, jo patiesībā Druē mīlēja Keriju, tikai to pārāk vēlu saprata.
M. Bērziņas Kerija daudz neatpalika no D. Lūriņas Kerijas. Un abas Kerijas pat negribās salīdzināt.
Kopumā otrais sastāvs likās saskanīgāks un maniem priekštatiem atbilstošāks, varbūt tieši tāpēc tas man patika labāk. Kamēr pirmajā sastāvā D. Lūriņa bija zvaigzne, bet visi pārējie uz viņas fona nedaudz nobālēja.
Vienīgi scenārista lomā man labāk patika I. Puga no pirmā sastāva. Viņa scenārists bija izjustāks. Viņš sarunās ar Keriju vecumdienās (A. Kairišu) labāk aizķēra emacionālo stīgu. Bet šo atšķirību tā īsti nevar izstāstīt. Un ir saprotams, ka jaunajam aktierim J. Āmanim ir grūti sacensties ar tādu meistaru kā I. Puga.
Jāatzīmē arī A. Kairiša, kas pārliecinoši spēlēja Keriju vecumdienās. Un pārējais ansamblis, kas izrādē cītīgi strādā, gan dziedot, gan dejojot, gandrīz nepārtraukti atrodoties uz skatuves un pārtopot dažādos tēlos.
Vēl jāapbrīno R. Pauls, kas pats personīgi spēlē klavieres visās izrādēs.
Šī izrāde apliecina, ka Nacionālajā teātrī ir aktieri, kas var dziedāt vienkārši brīnišķigi un nekādi dziedātāji no malas nav nepieciešami.
Pat, ja Jums šī izrāde neiepatīkās ar pirmo reizi, varbūt ir vērts mēģināt vēlreiz, jo otrajā reizē (ar otro sastāvu) izrāde mani uzrunāja. Un pēc otrās izrādes mani vēl ilgi pavadīja M. Maņjakova dziedātais "... O Kerij mana Kerij ...".

Džūlija Farnēze

Tā ir Gaļinas Poliščukas izrāde Nacionāla teātra aktieru zāle.
Netipiski šīs režisores darbiem, izrāde bija ļoti klasiska, bet nepārprotiet tas man patika. Izrāde bija pārliecinoša, kaut gan īsti izrādes tematika mani neuzrunāja. Tās tematikai nav sakara ar manu dzīvi, ar to ar ko es sastopos ikdienā. Kaut gan zināmas pārdomas man, protams, izrādes rezultātā radās. Spēcīgākā lieta, kas mani uzrunāja ir fakts, ka tuvu cilvēku nepārdomāta rīcība tevi var nostādīt neapskaužama situācijā. Ar to es domāju mākslinieka sievu, kas vīra rīcības rezultātā nonāk starp diviem dzirnakmeņiem. Taču no otras puses viņai pēc tam nevarīgais vīrs vairs nav vajadzīgs. Vai tiešam mēs mīlam cilvēkus un esam kopa tikai tāpēc, ka viņi ir veiksmīgi, talantīgi? Man tas liekas nožēlojami un liek domāt, ka viņa savu vīru pa īstam nemaz nemīlēja.
Tagad par aktieriem.
Santa Didžus mākslinieka sievas lomā diemžēl mani īsti nepārliecināja, kaut gan tā bija viena no nozīmīgākajam lomām.
Man patika Arturs Krūzkops mākslinieka lomā.
Spilgta bija Karīna Tatarinova, kaut epizodiskā lomā.
Bet vislabāk man patika ārsta Īzaka lomā Uldis Anže. Fascinējošs ir šī tēla atturīgais šarms, kā arī spēja ievākt informāciju un visu par visiem zināt. Tiešam iespaidīgi. Visspilgtāk atmiņā man palikusi viņa ierašanās un šokējošās negaidītās beigas.
Kopumā diezgan interesanti.

Operete Cirka princese

Pirmkārt es ļoti sen nebiju bijusi Rīgas cirkā. Tāpēc man bija piedzīvojums apskatīties un atcerēties kā tad tur īsti izskatās.Man patika tas ka izrāde bija iekļauti cirka numuri. Man bija iespēja pārmaiņas pēc noskatīties ari kādu cirka numuru. :)
Tagad par pašu izradi. Tā varbūt nebija labāka izrāde, ko esmu redzējusi, bet tomēr bija interesanti paskatīties.Būtiskākais trūkums bija tas, ka vietām dažiem izpildītājiem dziedājumiem nevarēja saprast tekstu. Es nezinu, ko tur vainot akustiku vai izpildītāju dikciju, bet man tas īsti nepatika, jo traucē uztvert, kas notiek.
Man ne pārāk patika Ieva Viļuma, kas atveidoja cirka princesi. Lielākais trūkums bija tas, ka viņas dziedājumiem ne vienmēr varēja saprast tekstu.
Man patika Arturs Mangulis kā kņazs. Viņam piestāv šādas slikto un nedaudz komisko tēlu lomas.
Simpātisks bija otrs pārītis (Kārlis Rūtentāls un Inga Šlubovska). Īpaši puisis bija tāds nedaudz smieklīgs, bet tiešām jauki.
Bet mans absolūtais favorīts šai izrāde bija Misters X (Nauris Indzeris). Visu izrādes laiku es no viņa nespēju atraut acis. Ļoti simpātisks puisis, loti labi dziedāja (tekstu varēja saprast) un pārliecinoši spēlēja savu lomu. Tas arī ir mans lielais šis izrādes atklājums. Kaut vai tikai viņa dēļ bija vērts šo izradi redzēt.

Aktieru viesistaba

Jau trešo gadu Nacionālais teātris iepriecina savus skatītājus ar aktieru viesistabu.
Varētu teikt, ka aktieru viesistaba šogad sastāvēja no divām neatkarīgām daļām: liriskās pirmās daļas un nenopietnās otrās daļas.Man pie sirds vairāk gāja liriskā pirmā daļa. Bet es saprotu, ka vienai publikas daļai vajadzēja tieši otro nenopietno daļu.Īpaši atmiņā man ir palikušas 2 dziesmas no izrādes sākuma. Dziesma no Lilioma "Akāciju palags", ko izpildīja Astrīda Kairiša un Dita Lūriņa. Un dziesma no izrādes Sfinksa, ko dziedāja Dita Lūriņa un Ainārs Ančevskis. Kā arī dziesma no jaunās izrādes Kerija no pirmās daļas beigām, ko izpildīja Dita Lūriņa un Mārcis Maņjakovs.Bet pirmajā daļa bija arī citi labi priekšnesumi, vel jāatzīmē Juris Hiršs, Daiga Gaismiņa, Marija Bērziņa.Vienīgais priekšnesums, kas man īsti negāja pie sirds bija Meksikāņu kaislības.Bet kopumā pirmā daļa bija ļoti jauka un es būtu gatava klausīties vēl un vēl.Otrā daļā vairākas vietas man likās nedaudz pārspīlēta.Jāatzīmē Līga Vitiņa, kas pārliecinoši tēloja Sanitu Pončiku. Bet nu varbūt tā bija nedaudz par daudz.Interesants bija ansambļa "Visums" priekšnesums. Pirmkārt jāatzīmē tas, ka aktieri dziesmu "Tu kā, es kā" bez pavadījuma un varēja nodziedāt, otrkārt teksti bija pārrakstīti tiešam asprātīgi. Dejas priekšnesums, gan tomēr nebija oriģināla līmenī.Jāatzīmē Juris Hiršs un Anna Klevere. Šitā pārveidot balsi. Hiršs bija vienkārši fantastisks.Līdz Ērgļa līmenim vokāli aktieris gan tomēr netika, bet citādi jau bija līdzīgi.Man patika Eolika, šis ansamblis vokāli dziedāja vienkārši fantastiski. Man bija vienalga kā viņi parodē, jo dziedāja viņi superīgi.Pirāti gan man likās pārspīlēti. Kaut gan es esmu dzirdējusi atsauksmes, kur cilvēki tieši par pirātiem bija sajūsma.Bet kopumā viennozīmīgi jauki un pozitīvi pavadīts vakars.

Parāds

Pēdējā laikā bija ļoti daudz darba, tāpēc nesanāca uzrakstīt par dažiem pasākumiem, ko apmeklēju. Tuvākajā laikā centīšos labot šo parādu aprakstot vismaz īsi savus iespaidus.

Raimonda Paula dziedāšanas svētki (ģenerālmēģinājums)

Nedēļas nogalē arēnā Rīga noskatījos Raimonda Paula dziedāšanas svētku ģenerālmēģinājumu. Tā kā tas bija ģenerālmēģinājums Arēna nebija izpārodta, vidū bija daudz brīvu vietu un augšējie sektori arī bija ciet. Mani tracināja skatīties uz tukšo vidu, bet pati jau vainīga, ka nepamodos pietiekami laicīgi un nenopirku biļetes uz īsto koncertu, kur vismaz televīzijā vidus izskatījās pilns un arī augšējie sektori bija izpārdoti.
Vēl es izjutu ekrānu trūkumu, mākslinieku tuvplānus varēju skatītes tikai otrā dienā televīzijā. Ja jau operatori cītīgi braukāja ar kamerām, tad varēja, parādīt augšā uz ekrāna arī bildi nevis tikai dziesmu tekstus. Pietiktu ar divām rindiņām dziesmu teksta (4 vietā) šī koncerta video attēla titros.
Tā kā tuvplānu nebija un es sēdēju diezgan tālu, neatlika nekas cits kā lasīt dziesmu tekstus. Un tad nu varēja novērtēt dziedātā un rakstītā teksta neatbilstības.
Jautri man likās tas, ka visās dziesmās, ko dziedāja Normunds Rutulis vismaz vienā vietā teksti atšķīrās. Laikam jau viņam patīk pārdzejot tekstus.
Vēl jautri bija tas, ka diriģents aicina dziedāt "Mazs brūns jēriņš", bet dziesmu teksta uz ekrāna nav. Vismaz es šai dziesmai tekstu nezinu, tā kā gribēdama nevarēju padziedāt. Cerams, tas tika novērsts īstajā koncertā.
Tagad par pozitīvo.
Koris skanēja fantastiski labi un iespaidīgi. Un ticiet man televīzijā tas nebija ne tuvu tik iespaidigi kā dzīvē. Korī bija ļoti labas vīru balsis, kas nemaz nav tik tipiski. Paldies visiem koristiem un diriģentiem.
Tagad par solisitem.
Joprojām turpinu jūsmot (skat. atsauksmi par Les Miserables) par Jāni Apeini.
Protams jāpiemin arī Andris Ērglis (jā jā arī man viņš patīk).
Un arī visi pārējie solisti, jo viņi visi tiešām bija līmenī.
Vēl jāatzīmē ļoti labie maestro dziesmu pieteikumi.
Tā pa īstam šis koncerts mani paņēma tikai pašās beigās, bet varbūt tas šoreiz nav rādītājs, jo biju nedaudz apslimusi.

Tagad jāgaida dziesmusvētki un jāsāk domāt uz kuriem koncertiem iet (lai nenoguļu kā šoreiz), jo jau no 15. marta varēs iegādāties biļetes. Vienīgi žēl, ka jauniešu koru koncerts (ar solistiem un estrādes dziesmām) šoreiz nav paredzēts.

Latviešu mīlestība

Noskatījos izrādi Latviešu mīlestība Jaunajā Rīgas teātrī.
Teikšu godīgi šī bija pirmā izrāde, ko redzēju Jaunajā Rīgas teātrī.
Man šī izrāde patika, pat ļoti patika. Un es domāju, ka atgriezīšos šai teātrī.
Tas kā aktieri izrādes laikā pārvērtās no viena tēla otrā tēlā ir vienkārši apbrīnojami. Brīžam pat ir grūti iedomāties, ka šos pilnīgi atšķirīgos tēlus spēlē viens un tas pats cilvēks. Guna Zariņa pelnīti par šo izrādi saņēma balvu kā labākā aktrise. Taču arī citu aktieru pārvērtības ir iespaidīgas. Īpaši atmiņā palika pirmā epizode ar mākslinieku un balerīnu, kur spēlēja Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Es domāju, vai tiešām tie ir tie paši cilvēki?
Stāsti, kas tiek stāsti ir tik patiesi. Es viegli varu iedomāties, ka tā tiešām dzīvē notiek, kaut arī sevi salīdzināt ar kādu no tipāžiem negribētu.
Ļoti interesanti tipāži ir abi literatūras eksperti. Mana radiniece, kas mācās Baltu filologos teica, ka viņu fakultātē tādus varot atrast un ka šis pārskats par literārajiem darbiem ir nopietna pētnieciskā darba vērts. Es ticu, ka zinātāji to novērtē, bet man kā cilvēkam, kas ar literatūras klasiku ir uz Jūs, tas tomēr likās nedaudz par garu.
Vēl atmiņā iespiedies pirmais randiņš pludmalē, kur precīzi atklājās cilvēku bailes un kautrība, pirmā randiņa laikā.
Kā arī jāpiemin kultūras nama direktore, kas uzmācās aktierim - vakara vadītājam. Ar ko tik aktieriem nav jātiek galā. Un es tiešām ticu, ka tā notiek.
Un tad vēl vēstules ar visām gramatikas kļūdām (kuru netrūkst arī sājā sacerējumā), bet cilvēki tā raksta un tā domā.
Bet šī izrāde man nelikās tik smieklīga kā vienai daļai publikas. Manuprāt, katrā stāstā ir ieliktas cilvēku sāpes, vientulība, ilgas pēc mīlestības. Un šie cilvēki tiešām tā domā un dzīvo. Protams, atsevišķas epizodes bija nedaudz komiskas, kas lika pasmaidīt vai reizēm arī smieties.
Izrāde ir ļoti gara. Nav tā, ka izrādes laikā paliek garlaicīgi, patiesībā izrādi var vērot ar interesi visu laiku. Bet ņemot vērā, ka ir darbdienas vakars un otrā dienā ir atkal jādodas uz darbu, gribētos, lai viņa būtu nedaudz īsāka. Ja ir izvēle laikam labāk, šo izrādi skatīties piektdienas vakarā.