Džūlija Farnēze

Tā ir Gaļinas Poliščukas izrāde Nacionāla teātra aktieru zāle.
Netipiski šīs režisores darbiem, izrāde bija ļoti klasiska, bet nepārprotiet tas man patika. Izrāde bija pārliecinoša, kaut gan īsti izrādes tematika mani neuzrunāja. Tās tematikai nav sakara ar manu dzīvi, ar to ar ko es sastopos ikdienā. Kaut gan zināmas pārdomas man, protams, izrādes rezultātā radās. Spēcīgākā lieta, kas mani uzrunāja ir fakts, ka tuvu cilvēku nepārdomāta rīcība tevi var nostādīt neapskaužama situācijā. Ar to es domāju mākslinieka sievu, kas vīra rīcības rezultātā nonāk starp diviem dzirnakmeņiem. Taču no otras puses viņai pēc tam nevarīgais vīrs vairs nav vajadzīgs. Vai tiešam mēs mīlam cilvēkus un esam kopa tikai tāpēc, ka viņi ir veiksmīgi, talantīgi? Man tas liekas nožēlojami un liek domāt, ka viņa savu vīru pa īstam nemaz nemīlēja.
Tagad par aktieriem.
Santa Didžus mākslinieka sievas lomā diemžēl mani īsti nepārliecināja, kaut gan tā bija viena no nozīmīgākajam lomām.
Man patika Arturs Krūzkops mākslinieka lomā.
Spilgta bija Karīna Tatarinova, kaut epizodiskā lomā.
Bet vislabāk man patika ārsta Īzaka lomā Uldis Anže. Fascinējošs ir šī tēla atturīgais šarms, kā arī spēja ievākt informāciju un visu par visiem zināt. Tiešam iespaidīgi. Visspilgtāk atmiņā man palikusi viņa ierašanās un šokējošās negaidītās beigas.
Kopumā diezgan interesanti.