Princis un ubaga zēns

Vakar Nacionālajā teātrī noskatījos izrādi "Princis un ubaga zēns". Es atļaušos šeit izteikt savas domas par šo izrādi. Un arī turpmāk es centīšos dalīties iespaidos par pasākumiem vai izrādēm, ko apmeklēju.
Es ļoti gaidīju šo izrādi jau kopš sezonas sākuma, kad uzzināju, ka Nacionālajā teātrī šogad šāda izrāde būs. Biļetes nopirku diezgan laicīgi, bet diemžēl ātrākie datumi nederēja. Tā kā es šo izrādi ļoti gaidīju, pēc pirmizrādes iepazinos ar kritiķu atsauksmēm. Tās nebija diez ko glaimojošas, tāpēc gaidīju izrādi ar nelielām bažām.
Tagad noskatoties izrādi varu teikt, ka es par daudzām lietām kritiķiem nepiekrītu. Tas gan ir tikai mans subjektīvais vienkārša skatītāja (nevis mākslas vai teātra eksperta) viedoklis.
Izrāde man ļoti, ļoti patika. Patiesībā, viena no labākajām, ko es pēdējā laikā esmu redzējusi. (Un es esmu redzējusi diezgan daudz.)
No kritikām man ļoti spēcīgi palicis atmiņā pārmetums, ka trūkst motivācijas kāpēc Maikls Hendons savāc zēnu. Kāda vaina izskaidrojums, ka Maikls Hendons ir vienkārši labs cilvēks, kas nespēj pamest otru nelaimē? Es skatoties izrādi to tieši šādi uztvēru. Vai tiešām vienmēr ir vajadzīgi kādi zemūdens akmeņi?
Daudzi šo izrādi salīdzina ar iepriekšejo uzvedumu. Jā, es esmu redzējusi iepriekšējo uzvedumu, bez tam, vairākkārt. Bet es biju maza un gandrīz neko neatceros. Man atmiņā ir palikušas kaut kādas bildes no iepriekšējā uzveduma, bet arī tās visdrīzāk ir no televīzijas. Tāpēc salīdzināt ar iepriekšējo uzvedumu es nevarēšu. Varbūt tas arī ir labi, jo es skatījos šo kā pirmo reiz un varbūt tieši tāpēc man tik ļoti patika.
Tagad gan par visu pēc kārtas:
Fantastiskās Imanta Kalniņa dziesmas ar Vika vārdiem.
Laba horeogrāfija.
Laba scenogrāfija. Man patika kā tika izmantotas skatuves tehniskās iespējas. Galdiņš uzbrauc, nobrauc, forši.
Man ļoti patika ubagu koris. Aktieri forši dejoja un labi dziedāja.
Juris Hiršs kā nozāļotājs. Labs vokāls un ļoti mani uzrunāja.
Dita Lūriņa kā princesīte - vienkārši skaisti. Katras mazas meitenītes sapnis.
Normunds Laizāns, kā Maikls Hendons, īsts bruņinieks, šarmanti. Viņš šai lomā ir ļoti pievilcīgs. Skatījos un priecājos. Duets ar Daigu Gaismiņu mani ļoti aizkustināja. Man asaras tecēja, un es sev neko nevarēju padarīt.
Uldis Anže kā princis. Labi, bet dziesmiņa par Zelta Haizivi mani patīkami pārsteidza. Es zināju, ka viņš dzied, bet tik labi un tik izjusti. Lieliski. Tā bija izrādes kulminācija, kas spēja aizkustināt līdz sirds dziļumiem.
Un tagad par visu izrādi kopumā. Bija patīkami skatīties pārmaiņas pēc absolūti pozitīvu izrādi, kas tajā pašā laikā spēj aizkustināt līdz asarām. Arī izrādes doma bij saprotama. Tā tika pateikta pēdējā ainā, pastāstot par karaļa tālāko dzīvi.
Šī bija vienīgā aina par kuras nepieciešamību man radās jautājums. Jo pirms šīs ainas rodas sajūta, ka ir sasniegta loģioskā kulminācija un ir beigas. Laikam tāpēc šai ainā bija dzirdama krēslu klabināšana. Ēs nesaku, ka vajadzētu no šīs ainas ateikties, bet kaut kā pamainīt iepriekšējās ainas beigas, lai publika saprastu, ka tās vēl nav izrādes beigas.
Pēc izrādes kāds apmēram 4/5 gadus vecs pusiīts stāstīja mammai, kas atbraukusi viņam pakaļ, cik ļoti viņam izrāde patika un ka viņš sauca "Bravo". Šī bērna neviltotā sajūsma ir augstākā atzinība.